Tā ir skarba 2024. gada realitāte, ar kuru tagad saskarās Gunita. Tas, kas mums šķiet pavisam parasts un pašsaprotams, viņai un daudzām citām sievietēm Tadžikistānā tagad ir nepieejama greznība
Gunitas ceļš uz Tadžikistānu nesākās ar kalniem vai eksotiskiem ceļojumu aprakstiem. Tas sākās pavisam mūsdienīgi un romantiski – Rīgā, kādā rudenīgā pēcpusdienā, kad viņa iepazinās ar Farūhu. Farūhs Latvijā bija ieradies, lai studētu. Viņš apbūra Gunitu ar savu neparasto pieklājību, uzmanību un cieņu, kas tik krasi atšķīrās no tā, ko viņa bija pieredzējusi iepriekšējās attiecībās. Viņš dāvināja milzīgus ziedu pušķus, nekad neļāva Gunitai pašai maksāt kafejnīcās un vienmēr pieteicās viņu pavadīt līdz pat mājas durvīm. Gunita jutās kā pasakā – viņa redzēja vīrieti, kurš ir gatavs kļūt par viņas “mūri” un aizstāvi.
Pēc divu gadu draudzības Farūhs jau pabeidza studijas. Viņa ģimene Tadžikistānā uzstāja, ka vecākajam dēlam ir jāatgriežas mājās, lai pārņemtu tēva biznesu. Farūhs krita ceļos un lūdza Gunitu doties viņam līdzi. “Mana ģimene tevi iemīlēs, tu tur dzīvosi kā karaliene,” viņš solīja, rādot fotogrāfijas ar plašo dzimtas māju Dušanbe pievārtē, kur pagalmā aug granātāboli un vīnogas. Gunitas vecāki un draudzenes mēģināja viņu atrunāt, piesaucot kultūras atšķirības, taču Gunita bija iemīlējusies un pārliecināta, ka viņu mīlestība būs stiprāka par jebkurām tradīcijām. Viņa ticēja, ka Farūhs, kurš Eiropā bija tik moderns un saprotošs, tāds paliks arī mājās.
Lidostā, atvadoties no Latvijas, Gunita pat nenojauta, ka līdz ar biļeti vienā virzienā viņa atsakās no tiesībām viena pati aiziet uz veikalu vai izlemt, ko vilkt mugurā. Viņa devās pretī saulainajai Tadžikistānai, domājot par granātābolu dārziem, bet nonāca pasaulē, kurā viņas vārds kļuva par pēdējo. Gunita padalījās par piedzīvoto un pieredzēto. Lūk viņas atklāsmes.
Lai gan tadžikietes nevar saukt par neizglītotām – gandrīz visas prot lasīt un rakstīt –, pamatjautājumu risināšana viņām ir liegta. Statistika ir nepielūdzama: 69% sieviešu darbspējīgā vecumā Tadžikistānā nestrādā, kas ir viens no augstākajiem rādītājiem pasaulē. Jauniešu vidū ir vēl trakāk – 49% meiteņu vecumā no 15 līdz 24 gadiem ne mācās, ne strādā (puišiem šis rādītājs ir tikai 7%). Gunita saprot, ka runa nav par slinkumu, bet gan par stingru aizliegumu sistēmu, kas sievieti pavada no dzimšanas. Lūk, galvenie ierobežojumi, ar kuriem Gunitai tagad jārēķinās:
Apģērba kontrole
Gunita vairs nevar vilkt to, ko vēlas. 2018. gadā valdība izdeva 367 lappuses biezu “Ieteicamo tērpu grāmatu”, kurā noteikts viss: piedurkņu garums, svārku attālums no grīdas un pat papēžu obligātums. Kopš 2024. gada likumi kļuvuši vēl bargāki, aizliedzot “nacionālajai kultūrai svešu” apģērbu. Sodi ir milzīgi – no 750 līdz pat 6000 dolāriem. Gunitai jāvalkā gara kleita ar piedurknēm, platas bikses un obligāts galvas lakats; džinsi un modernas cepures ir aizliegtas.
Finansiālie noteikumi. Pat ja sieviete pati nopelna naudu, viss nopelnītais bieži vien jāatdod vīramātei vai vīram. Viņi izlemj, kam tērēt budžetu. Aptuveni 30% sieviešu dzīvo šādā modelī. Ja Gunita vēlas jaunu kleitu vai ko citu, viņai jālūdz atļauja un jāpaskaidro, kāpēc tas nepieciešams. Pat parasta pārtika mājai tiek pirkta tikai ar vecāko locekļu svētību.
Nespēja iebilst. Diskutēt vai iebilst vīram un vīramātei ir tabu. Pēdējais vārds pieder vīriešiem vai vecākajām sievietēm, pat ja runa ir par bērnu audzināšanu vai tādām detaļām kā tapešu krāsa. Par lieliem pirkumiem vai pārvākšanos Gunitai savu viedokli pat nav jēgas izteikt.
Brīvā laika ierobežojumi. Gunita nevar pati plānot savu atvaļinājumu. Pat ja viņa ir nopelnījusi naudu un gribētu atpūsties pie ezera, vīramāte var pieprasīt naudu atdot un likt atvaļinājumu pavadīt dārzā. Viss atkarīgs no tā, vai izdodas atrast kopīgu valodu ar vīra māti.
Atsevišķas maltītes. Svētku laikā vīrieši un sievietes sēž pie atsevišķiem galdiem, jo viņiem esot “atšķirīgas sarunu tēmas”. Turklāt sievietei jāapkalpo vīrieši, pienesot ēdienu un lejot tēju. Arī mājās daudzas ģimenes ievēro šo kārtību – sievietes ēd atsevišķi vai tikai pēc tam, kad vīrieši ir paēduši.
Virtuves diktatūra
Tā kā 85% jauno ģimeņu dzīvo kopā ar vīra vecākiem, Gunitai jāmācās gatavot to, ko liek vecākie. Pašas mīļākie ēdieni vai jaunas receptes paliek otrajā plānā – viņai jāizpēta un jāizdabā katra vīra ģimenes locekļa gaumei.
Pārvietošanās brīvība. Pat lai aizietu uz veikalu, ir jāsaņem atļauja. Dažās ģimenēs sieviete vispār nedrīkst iziet no mājas viena – viņu obligāti pavada vīrs, vīra brālis vai vīramāte.
Izolācija no draudzenēm un vecākiem. Pat tikšanās ar draudzenēm kafejnīcā tiek kontrolēta. Vēl smagāk ir tas, ka pēc kāzām sieviete kļūst par vīra ģimenes “īpašumu”. Daudzas vīramātes ierobežo kontaktus ar sievietes īstajiem vecākiem, sakot: “Tagad tev ir cita ģimene.”
Spiediens par laulību un šķiršanos. Tadžikistānā meitenes sāk apprecināt jau no 16-17 gadiem (19% laulību tiek slēgtas pirms 18 gadu vecuma). Ja meitene nav precējusies līdz 25 gadiem, viņu sāk apsmiet kā “vecmeitu”. Savukārt šķiršanās process vīrietim ir pavisam vienkāršs – pietiek trīsreiz pateikt vārdu “talok” (pat pa telefonu), un sieviete paliek tukšā.
Protams, ne visas ģimenes dzīvo tik konservatīvi, un lielajās pilsētās ir eiropeiskāki uzskati. Tomēr tas, ar ko saskaras Gunita, joprojām ir ļoti izplatīti. Pārsteidzoši, ka daudzas tadžiku meitene sociālajos tīklos izskatās laimīgas, jo vīrs un ģimene nodrošina viņām drošību un pamatvajadzības. Tomēr, raugoties no malas, šķiet, ka tā ir pārāk augsta cena – labāk dzīvot bez šādas “drošības”, bet pašai lemt par savu dzīvi.
“Svešā” nauda un tirgus incidents
Pirms mēneša Gunita piedzīvoja situāciju, kas viņai lika skaidri saprast: viņa vairs nepārvalda pat savus personīgos līdzekļus. Gunitai no Latvijas laikiem bija palikuši daži iekrājumi bankas kontā, un viņa nolēma par godu vīramātes dzimšanas dienai nopirkt viņai dāvanu – skaistu, dārgu zīda audumu, ko bija nolūkojusi vietējā tirgū. Kad viņa tirgū izvilka savu bankas karti, lai norēķinātos, pārdevējs uz viņu paskatījās ar neizpratni, bet blakus esošā vīramāsas paziņa tūlīt pat piesteidzās klāt.
“Gunita, ko tu dari? Kur tu ņēmi naudu?” viņa čukstēja, it kā Gunita būtu izdarījusi noziegumu. Mājās Gunitu gaidīja nopietna saruna. Vīramāte, uzzinājusi par pirkumu, nebija priecīga par dāvanu. Gluži pretēji – viņa bija aizvainota.
“Tadžikistānā sieviete pati nenorēķinās,” viņa paskaidroja. “Ja tev ir nauda, tev tā bija jāatdod vīram vai man. Mēs izlemjam, vai šāds pirkums ir lietderīgs. Tagad visi tirgū runās, ka mans dēls nespēj nodrošināt savu sievu, ja jau viņai pašai jāmaksā ar kaut kādu plastmasas gabalu.” Un te dubultie standarti, vai ne? Naudu nopelna sieva, bet jāatdod tā vīram, lai citi tirgū domātu, ka vīrs viņu uztura.
Gunita mēģināja skaidrot, ka tā ir viņas pašas nopelnītā nauda no darba Latvijā, taču arguments “tā ir mana nauda” tur vienkārši nedarbojas. Viņai tika skaidri norādīts: kopš brīža, kad viņa pārkāpa šīs mājas slieksni, viss, kas pieder viņai, pieder ģimenei. Galu galā audums tika pieņemts, bet Gunitai nācās apsolīt, ka turpmāk par katru santīmu viņa vispirms konsultēsies ar vīru.
Vēl viens neaizmirstams gadījums bija Gunitas pirmās lielās kāzas…
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
